Bavāriešu viesmīlība
24.11.2025 07:54
Vivanta Volkova 2025. gada maija vidū mums, dažiem draudzes locekļiem, bija iespēja doties ciemos pie māsu draudzes Holckirhenā Vācijā, kuru dievkalpojumos allaž piemin mūsu mācītājs Agris. Viņu viesmīlība, sirsnība, darbošanās degsme savā baznīcā un Bavārijas gleznainā daba ar Alpu kalniem bija mums brīnišķīgs piedzīvojums ar neaizmirstamiem iespaidiem. Minhenes lidostā interesanti samiksēto Vācijas un Latvijas krāsu karogu sagaidot kā pazīšanās un sadraudzības zīmi vēcināja Kristīne Leidele (Christine Leidel) un Zilke Kālika (Silke Cahlik), kuras vadītais mikroautobuss mūs aizveda līdz jaukajai mazpilsētai Holckirhenai. Jau pa ceļam tika noskaidrots, pie kura draudzes locekļa katrs no mums varēs nakšņot un baudīt viņu mājas omulību. Margita Kika (Margit Kick), Anete Gēberte (Annette Gaebert), Zilke, Kristīne un Volfgans ne vien sarūpēja ērtu gultu, gardas brokastis un vakariņas (pusdienas vienmēr ēdām kopīgi), bet arī uzņēmās aizbildniecību par mums, palīdzot orientēties pilsētā, laikus aizvedot uz norunātajām ekskursijām un draudzes pasākumiem. Mūsu draudzes Kristīni no rītiem Margitas mājā modināja netālais katoļu baznīcas zvans (tas zvanīja katru stundas ceturksni, neļaujot zaudēt modrību), Dzirkstītei, pateicoties gūgles tulkotājam, izdevās veiksmīgi sazināties ar Aneti un viņas vīru, Intaru kā savu dēlu pie saviem trim piepulcēja Zilkes ģimene, bet man, Vivantai, bija prieks pievienoties Kristīnei un Volfgangam pastaigās ar sunīti Lāru. Kā jau pienākas, visupirms apmeklējām mūsu vācu draugu baznīcu – tā pārsteidza ar savu moderno un simbolisko divpadsmitstūru formu. Dievnams iesvētīts 1998. gada ceturtajā Adventē, kas sakritis ar 100. jubileju senajai apustuļa Toma baznīcai līdzās, kas draudzei bija kļuvusi par mazu, taču nu ar renovētajām un piebūvētajām telpām kalpo visdažādākajām draudzes aktivitātēm. Te arī mēs pulcējāmies, lai iepazītos ar viņu draudzes cilvēkiem un pastāstītu par Latviju, Rīgu un mūsu baznīcas dzīvi. Pie ieejas gaismas pielietajā modernajā dievnamā, var lasīt, ka tas ir atvērts visiem ļaudīm – dažādu konfesiju ticīgajiem (arī katoļiem, pareizticīgiem, budistiem, musulmaņiem), arī neticīgajiem, skeptiķiem un tiem, kas zaudējuši ticību un šaubās. Baznīca aicina visus, kas vēlas satikt Dievu, atbalstu un ilgojas pēc kopābūšanas, jaunus un vecus, priecīgos un bēdīgos, laimīgos un nelaimīgos, nabagos un turīgos, slimos un veselos, cilvēkus ar kustību traucējumiem vai citu invaliditāti, vegānus un gaļēdājus, visus ļaudis, neatkarīgi no viņu ādas krāsas un nacionālās piederības, jebkura dzimuma un seksuālās orientācijas, citādi domājošos. Visi ir aicināti pabūt klusumā, mierā, pateicībā un lūgšanās... Par bavāriešu draudzīgumu un atvērtību pārliecinājāmies jau vienā no tuvākajām dienām, kad pagalmā starp veco un jauno baznīcu un draudzes bērnudārza ēku skanīgi un skaisti tika svinēti maija svētki, uz kuriem sanāca raibu raibā publika, kuru vidū manīja arī tumšākas ādas krāsas ļaudis. Maija svētku centrālais elements ir izcili garas mastu priedes vai egles stumbrs, kas nokrāsots Bavārijas krāsās (balts un zils, kas simbolizē debesis un mākoņus) un tiek rotāts ar katras pilsētiņas vai ciema simboliku, bet smailē ir iekārts vainags. Vairāki jauni vīri šo garo koku nesa uz pagalma vidu un tur ar īpašām palīgierīcēm piecēla stāvus gaisā, skanot visu sanākušo ovācijām. Pēc tam skaistos tautas tērpos ģērbušies bērni un jaunieši dziedāja un dejoja akordeona mūzikas pavadībā. Interesanti, vai šī tradīcija, ņemot vērā Latvijas vēsturisko saistību ar Vāciju, nav radniecīga mūsu umurkuma stabam, kurā spēcīgākie arī cenšas uzrāpties? Rāpšanās maija kokā esot iecienīta arī Alpu kalnu ciematiņos... Lai parādītu, ka visskaistākie Bavārijas skati ir kalnos, vācu draugi mūs veda lūkot Alpu ainavu pie gleznainā Tegernzē ezera (Tegernsee). Valberga kalnā (Wallberg) 1624 metru augstumā virs jūras līmeņa mūs uzveda trošu vagoniņš – brauciens ar galvu reibinošiem skatiem ilga 10 minūtes. Pie kalnu stacijas laukumā pavērās brīnišķīga panorāma, turklāt īpašs iemūžināšanās mirklis mūsu grupai ar Latvijas/Vācijas karogu notika pie milzīga ainavu ietveroša gleznas rāmja. Kalna virsotne esot 1722 m v. j. l., ko var sasniegt nopietni kalnos kāpēji, taču mēs tak esam pieticīgi – taupījām spēkus un pa kalnu celiņu devāmies izlocīt kājas līdz mazītiņai kalnu kapelai un iestiprinājāmies omulīgā Valbergas kalnu viesnīciņas kafejnīcā, kur krūzīti rotāja uzraksts: “Saka, ka pie Tegernzē laimes mirkļi mēdz būt ilgāki” (Man sagt, Glücksmomente dauern am Tegernsee etwas länger). Fiziska izkustēšanās un bavāriešu arhitektūras apjūsmošana mūs gaidīja arī nākamajā dienā, izstaigājot skaisto tūrisma pilsētiņu Bādtelcu (Bad Tölz) Izāras upes krastā. Gides izvadāti gar vēsturiskajām celtnēm, devāmies augšup Kalvārijas kalnā, kur ceļš ved gar Eļļas kalnu ar vietējā mākslinieka veidotajām skulptūrām – Kristu lūgšanā, eņģeli un grotās aizmigušajiem apustuļiem. Pēc Krusta ceļa stacijām – uzkalnā Golgātas krusti (tauta to dēvējot arī par Karātavu nogāzi, jo viduslaikos te izpildīja nāvessodus) un Svētā Krusta baznīca. Aiz tās vēl laukumiņš ar 300 gadus senu kapelu, ko pilsētas mūrnieki cēluši par godu svinīgam dievkalpojumam, pieminot asiņaino Ziemassvētku nakti Zemnieku kaujās, kad tika nogalināti vairāk nekā tūkstoš Bavārijas nemiernieku. Atgriezušies lejā un iepirkušies pilsētas gājēju ielas veikaliņos, devāmies uz mīlestības mielastu kafejnīcā “Love”. Te Zilke vēlējās visus iepriecināt, uzdāvinot košas aproces, man gadījās zeltaina ar uzrakstu “Dzīve ir brīnišķīga”. Un patiesi – ir tik brīnišķīgi, ja ir šādi draugi. Citudien braucām uz mazpilsētiņu Zauerlahu (Sauerlach), kur evaņģēliski luteriskā Svētā Caķeja (Zakhaja) baznīca tiek pieskaitīta Holckirhenas draudzei. Te nozīmēta kalpošanas vieta mācītājam Hāgenam Faustam, kurš Bavārijā ieradies pavisam nesen un ar lielu entuziasmu piedalās Holckirhenas draudzes dzīvē, aktīvi iesaistoties mūsu uzņemšanā. Viņš un Zauerlahas baznīcas saimnieciskā vadītāja Anja, kura pieprot arī krievu valodu, jo savulaik dzīvojusi Berlīnē, izrāda apjomīgos būvdarbus. Mums finansējuma piesaiste šķiet neierasta, taču renovācijas projekts par aptuveni 837 000 eiro daļēji tiek finansēts no baznīcas ēkas pārdošanas, kā arī dažādiem ziedojumiem un dotācijām. Vācijas sociālās labklājības organizācija “Aktion Mensch” atbalsta renovāciju ar 160 000 eiro, Bavārijas evaņģēliski luteriskā baznīca iegulda 55 000 eiro, bet Zauerlahas pašvaldība nodrošina 20 000 eiro. Tagad senajos mūros tapis mūsdienīgs lūgšanu nams un daudzfunkcionāls, iekļaujošs, integrējošs kopienas centrs, ko dažādām grupām izmantot aktivitātēm darba dienās. Te viss pielāgots cilvēkiem ratiņkrēslos un ar invaliditāti, kā arī apmeklētājiem ar redzes un dzirdes traucējumiem. Nu jau Zauerlahas baznīca ir atvērta un no 28. līdz 30. novembrim ēkas jauno veidolu iesvēta svinīgā dievkalpojumā. Mūsu vizīte iegadījās pavasara svētku norišu laikā, un kādā vakarā Holckirhenas baznīca pārtapa saviesīgā svinību zālē ar galdiņiem un koru dziedāšanu. Arī mums jau dažus mēnešus iepriekš bija jāierosina repertuāram kāda latviešu dziesma, ko kopīgi nodziedāt (mūsu ērģelniece Ramona ieteica “Bēdu, manu lielu bēdu”, kam laikus nosūtīja tekstu un notis). Vācu mēlei grūti izrunājamajos vārdus latviešu valodā nācās mums priekšā nodziedāt, lai koristi varētu atkārtot pantiņus. Toties piedziedājumam “ramtai-ramtai-radiridirīdi” neviens nebija skubinājams, to rāva vaļā tādā ātrumā, ka knapi tikām līdzi. Tāpat pievienojām savas balsis, dziedot jestras vācu, angļu un pat afrikāņu dziesmas, neizpalika tajā vakarā arī savstarpēji apsveikumi un cienasti. Svētdienā, protams, dievkalpojums, ko vadīja mācītājs Matiass Lorencs (Matthias Lorentz), savu amata tērpu papildinājis ar latviešu draudzes dāvāto zaļo stolu – saņemot to no mūsu evaņģēlistes Kristīnes rokām, viņš bija ļoti aizkustināts. Centāmies iekļauties dievkalpojuma norisē, mums neierasta bija Vakarēdiena saņemšana, kad dievmaizi ieliek rokās un tad jāpaceļ roka tiem, kuri vēlas vīnu, kamēr pārējie var izvēlēties vīnogu sulu no mazām glāzītēm. Vācu valodas burtiņus un vārdiņus jau nedaudz bijām apguvuši, tāpēc dievkalpojumā nozīmētās dziesmas mācējām arī piedziedāt. Kopīgās lūgšanas mūs vienoja vēl lielākā sirsnībā un nākamajā dienā atvadīties no viesmīlīgās draudzes bija skumīgi. Mūsu māsas un brāļi jau laikus aizveda mūs uz Minheni, lai varam līdz lidojumam vēl redzēt kaut dažas skaistākās vietas šajā milzīgajā pilsētā. Dieva svētība mūs pieveda pie Bavārijas galvaspilsētas rātsnama brīdī, kad tā tornī sāka skanēt brīnišķīga zvanu mūzika, ko pavadīja 32 figūru parādīšanās pa atvērtajām durtiņām, attēlojot ainas no Minhenes vēstures un leģendām. Kariljons esot piektais lielākais Eiropā – mehāniskā pulksteņa 43 zvani pēc kārtas atskaņo četras dažādas melodijas, tas notiek katru dienu plkst 12. Pēc tam, uzbraucot ar liftu 85 metrus augstajā rātsnama tornī, no augšas vērojām pilsētas panorāmu ar neskaitāmiem baznīcu torņiem. Vācu draugi vēlējās mums parādīt arī Olimpisko parku, kur 1972. gadā notika XX Olimpiskās spēles. Tas ir viens no lielākajiem parkiem pilsētā (85 ha), un tagad tajā notiek ne vien sporta, bet arī kultūras pasākumi un dievkalpojumi. Milzīgās stiklotās jumtu konstrukcijas ir iegājušas Vācijas jauno laiku arhitektūras vēsturē. Nostalģiskā gaisotnē vēl pastaigājušies un kopīgi nofotografējušies, atvadījāmies no saviem draugiem ar cerību viņus sagaidīt atbildes vizītē 2027. gadā pie mums ...